Jaunumi

Imants Latkovskis

Kāpēc es gribu palikt Latvijā?

Demogrāfiskie rādītāji pret mūsu pieticīgo baltu tautu nav labvēlīgi – tie ar cipariem raksturīgo dvēseles saltumu paziņo, ka aizgājušo gadu dzimstība ir kritusies, mirstība ir augusi un šķietami mērķtiecīgākie par savām mājām izvēlas, piemēram, Īriju. Arī ekonomiskie rādītāji nebeidz pārsteigt: samazinās algas, sarūk veselības aprūpes budžets, bezdarba līmenis pieaug tik strauji, ka drīz tas jau varēs iegūt autovadītāja apliecību.
Latvieša nacionālisma garu spēkā ir pārspējusi patmīlība, un valsti, par kuru latvietis tā cīnījās pirms 90 un pat 10 gadiem, viņš tagad spēj atstāt, lai remdētu savas personīgās slāpes pēc brīvības un laimes. Cilvēki pamet Latviju kā izsalkuši vilki, kas dodas prom, saprotot, ka mežā nav palikusi neviena dzīva dvēsele; tie dzird aiz sevis niknas balsis – pārmetumus par dzimtenes nodevību. No vienas puses šos cilvēkus nedrīkst vainot, jo viņus vada alkas pēc labākas nākotnes laikā, kad valsts dara visu, lai Latvija nākotni nemaz nesagaidītu. Tas ir viņu kompromiss.
Bet var arī palikt.
Latvija nav visstabilākā valsts pasaulē – to apzinās ikviens, kura prāts nav aptumšots ar pašaizliedzīgo patriotismu, kas pamazām sāk izgarot, jo pārāk ilgi viens pats ticis atstāts saulē. Taču Latvijā es esmu uzaudzis: tās ir smilšainās kāpas, ko esmu nopēdojis ar savām bērna kājām, dzidrie ezeri, kuru atspulgos atskan koki, krāšņie lauku tīreļi, dziesmu svētki, greznās jūgendstila ēkas, cielavas, dzintari un trīs zvaigznes Mildas rokās, kas pār mūsu galvām tur Latvijas vienotību un brīvību. Tas ir viss, ko es pazīstu, ko mīlu. Es nevaru iemācīt to mīlēt un cienīt citiem; vienīgi varu cerēt, ka mani vienaudži domās nepametīs Latviju – nenoliegs tās pamatvērtības. Vai runāt par to; vai izdziedāt to? Jā! Kāpēc tik daudzus aizkustināja Renāra Kaupera "Mana dziesma" – tā izsaka pašu tēvijas mīlestības kodolu. Ne jau dziesmotā revolūcija mūs glābs no 21.gadsimta trimdas – vienīgi atsevišķi mirkļi, kuros atkal sadzirdam paši sevi, spējam noticēt, ka varam un varēsim izdzīvot bez bagātā ārzemju onkuļa mārciņām. Vai varēsim?
Taču nevienam ar abstraktiem tēvzemes skaistuma un mīlestības simboliem nepietiek, lai mūsdienu dinamiskajā pasaulē izjustu laimi. Mēs varam rakt un meklēt iemeslus, kāpēc mīlam tēviju, taču neviens no tiem neatspēkos gaužām cilvēcisko vēlmi būt laimīgam – vēlmi, ko mūsu Latvija diemžēl ne vienmēr ir spējīga piepildīt. Cēloņi meklējami nevienlīdzīgajā attieksmē pret Latvijas sabiedrību, apzināti spekulējot ar cilvēku godaprātu un pazemību. Kamēr daži būs vienlīdzīgāki par citiem un sociālo stāvokli izmantos savtīgos nolūkos, nevis pārstāvēs sabiedrības intereses, mēs grimsim vēl dziļākā bezpalīdzībā.
Es esmu pret orveliskajiem principiem mūsdienu Latvijā; un savu nostāju es paužu, atbalstot jauniešu tiesības studēt un vēlāk strādāt Latvijā, nekrītot depresijā par neatmaksājamo kredītu jūgu un atbalstot investīcijas pašmāju ražotāju produkcijā, laužot mītu – mēs neko nevaram, mēs neko neražojam, mums nekā nav. Varam. Ir! Un varbūt jaunā paaudze spēs konstruktīvi uzlūkot problēmas un rast tām objektīvus risinājumus, mērķtiecīgi sevī attīstīdami toleranci un pilsonisko līdzdalību Latvijas, pat Eiropas līmenī, vienlaicīgi domājot par konkurētspēju, izaugsmi un vēlmi mainīt mūsdienu Latvijas telpu? Esmu ceļā uz to.
Es gribu gribēt palikt Latvijā. Esmu jauns, man pieder pasaule – arī Latvijas stabilitāte pieder man; pat tad, ja es studēšu ārvalstīs – tā nebūs nodevība, bet pasaules ievešana Latvijā. Es esmu par Latviju!

Šo un citus Patņa skolēnu darbus lasiet sadaļā SKOLA-PROJEKTI-PATŅA RAKSTI!